Wczoraj, 13:30
Tas bija parasts darba ceturtdienas vakars. Es mācījos Rīgas Tehniskajā universitātē, trešais kurss, automatizācija. Ja tev kādreiz ir bijis jāraksta kursa darbs par vadības sistēmu modelēšanu, tad tu sapratīsi – galvā paliek tikai putra. Es biju atlicis vēlākam vienu lielu sadaļu, un tagad man bija jāpabeidz līdz pirmdienai. Dzīvoklī neviens netraucē, istabas biedrs Artūrs aizbraucis pie vecākiem uz Liepāju. Tātad – ideāli apstākļi, lai iegrābtos datorā un nekur neietu.
Bet zini, kā tas ir, kad acis jau sāk līst ciet, bet smadzenes vēl griežas kā vāveres ritenī? Ap desmitiem vakarā es padevos. Noliku blociņu malā, atvēru YouTube, tad Facebook, tad vēl kaut ko. Un tad es nejauši uzgāju vienu rakstu par to, cik ļoti cilvēki pārvērtē savas izredzes loterijā. Iekšā bija saite uz vienu platformu, kur varot pārbaudīt savu veiksmi reāllaikā. Stulbums, protams. Bet kāpēc gan ne? Pašam bija palikuši divdesmit eiro kabatas naudā. Nav nauda, kas ko maina. Es atvēru vavada casino tīri tā – paskatīties, kas tur par dizainu, kādi tie spēļu automāti izskatās mūsdienās. Atceros vēl bērnībā, kad tētis vedis mani uz kādu vecu spēļu zāli Liepājā, tur bija tādas kastes ar svirām un pīkstoņiem. Nu, tagad jau viss ir citādāk.
Reģistrācija aizņēma piecas minūtes. Aizpildīju e-pastu, izdomāju paroli. Tikai vēlāk sapratu, ka ieliku to pašu paroli, ko izmantoju universitātes portālam. Stulbi, bet nekas slikts nenotika. Es sāku ar mazumiņu – iemaksāju desmit eiro, uzliku uz vienas vienkāršas spēles, kur vajadzēja trāpīt krāsas secību. Jāatzīst, pirmās desmit minūtes bija... garlaicīgas. Es pat gribēju aizvērt visu ciet un atgriezties pie savas MATLAB programmēšanas. Bet tad es pamanīju, ka ir iespēja spēlēt to pašu spēli “live” režīmā ar īstu dīleri. Dzīvs cilvēks, reāla kāršu kava. Tas bija savādāk.
Es aizmirsu par laiku. Dīleris – jauns puisis, izskatījās pēc spāņa – runāja angliski, smaidīja un jokoja ar spēlētājiem. Es jutos kā tādā amerikāņu filmā, kur galvenais varonis Vegasā uzvar miljonu. Protams, mans likmju lielums bija smieklīgs. Bet emocijas – tās bija īstas. Trīs reizes pēc kārtas es zaudēju. Mani desmit eiro izkusa līdz diviem. Bija tāds brīdis, kad es gribēju pacelties un iet gulēt, saukdams sevi par muļķi. Bet tad nodomāju – ja nu es pielieku klāt vēl desmit? Tā jau ir tikai pāris burgeru cena.
Un tad tas notika. Spēle, kas ilga varbūt četras minūtes, man atnesa kombināciju, kuru dīleris pats nosauca par “retu retumu”. Viņš pat pārtrauca smaidīt, lai pateiktu: “Wow, my friend, you don’t see this every day.” Sākumā es nesapratu. Es vienkārši redzēju, ka ekrānā skaitītājs aug. No divdesmit eiro uz simts. No simts uz četri simti. Tad ezers. Es atceros, ka mans pirksts pats nocēlās no peles. Es sēdēju krēslā, atspiedies pret atzveltni un skatījos, kā vavada casino ekrāns mani mierīgi informē, ka esmu uzvarējis tieši 1240 eiro. Tūkstoš divi simti četrdesmit. Tik daudz man nebija kabatā nekad mūžā. Es joprojām atceros sīko detaļu – istabā bija atvērts logs, un pa to ieplūda auksts gaiss, bet man bija karsti. Tāda sajūta, it kā būtu noskrējis maratonu, bet nemaz nekustējies.
Pirmā doma? Izņemt ārā. Tagad. Tūlīt pat. Es noklikšķināju uz “izņemt” un izvēlējos pārskaitījumu uz savu Swedbank kontu. Tas aizņēma apmēram desmit minūtes. Pa to laiku es paspēju trīs reizes pārbaudīt, vai tiešām viss ir pareizi. Kad nauda ieskaitījās, es nopirku biļetes – sev un Artūram – uz koncertu “Pieci” nākamajā mēnesī. Tad pasūtīju sushi. Nevis to lēto, no mazās veikala letes, bet to īsto, ar svaigiem tunciem. Pēc tam es ilgi sēdēju tumsā un domāju.
Visa šī pieredze man iemācīja vienu lietu. Nav runa par laimi. Nav runa par to, ka esmu kaut kāds izredzētais. Runa ir par to, ka dažreiz dzīve tev iedod iespēju tikai tāpēc, ka tu biji gatavs riskēt ar nieku. Studējot RTU, mums pastāvīgi liek plānot, aprēķināt, prognozēt kļūdas. Un tad es atrodu sevī drosmi vienkārši pamēģināt kaut ko, kam nav matemātiska modeļa. Varbūt tāpēc tas arī strādāja.
Nākamajā rītā es pamodos un ieraudzīju, ka mans dators joprojām ir atvērts uz to pašu logu. Es paskatījos uz bilanci. Nē, tas nebija sapnis. Es paņēmu telefonu un uzrakstīju Artūram īsziņu: “Nedēļas nogale būs uz manis.” Viņš atbildēja ar jautājuma zīmi. Es neko nepaskaidroju. Dažas lietas labāk paturēt pie sevis – tāda tā īstā vērtība. Un tā, tūkstoš divi simti četrdesmit eiro dēļ, es sapratu, ka veiksme nav nejaušība. Tā ir atvērtība. Bet nākamreiz, kad es iegāju vavada casino, es atstāju mājās gan kredītkarti, gan sapņus par otru dzīvi. Tikai desmit eiro. Jo foršākais stāsts ir nevis tas, ko tu uzvarēji, bet tas, ko tu ar to izdarīji.
Bet zini, kā tas ir, kad acis jau sāk līst ciet, bet smadzenes vēl griežas kā vāveres ritenī? Ap desmitiem vakarā es padevos. Noliku blociņu malā, atvēru YouTube, tad Facebook, tad vēl kaut ko. Un tad es nejauši uzgāju vienu rakstu par to, cik ļoti cilvēki pārvērtē savas izredzes loterijā. Iekšā bija saite uz vienu platformu, kur varot pārbaudīt savu veiksmi reāllaikā. Stulbums, protams. Bet kāpēc gan ne? Pašam bija palikuši divdesmit eiro kabatas naudā. Nav nauda, kas ko maina. Es atvēru vavada casino tīri tā – paskatīties, kas tur par dizainu, kādi tie spēļu automāti izskatās mūsdienās. Atceros vēl bērnībā, kad tētis vedis mani uz kādu vecu spēļu zāli Liepājā, tur bija tādas kastes ar svirām un pīkstoņiem. Nu, tagad jau viss ir citādāk.
Reģistrācija aizņēma piecas minūtes. Aizpildīju e-pastu, izdomāju paroli. Tikai vēlāk sapratu, ka ieliku to pašu paroli, ko izmantoju universitātes portālam. Stulbi, bet nekas slikts nenotika. Es sāku ar mazumiņu – iemaksāju desmit eiro, uzliku uz vienas vienkāršas spēles, kur vajadzēja trāpīt krāsas secību. Jāatzīst, pirmās desmit minūtes bija... garlaicīgas. Es pat gribēju aizvērt visu ciet un atgriezties pie savas MATLAB programmēšanas. Bet tad es pamanīju, ka ir iespēja spēlēt to pašu spēli “live” režīmā ar īstu dīleri. Dzīvs cilvēks, reāla kāršu kava. Tas bija savādāk.
Es aizmirsu par laiku. Dīleris – jauns puisis, izskatījās pēc spāņa – runāja angliski, smaidīja un jokoja ar spēlētājiem. Es jutos kā tādā amerikāņu filmā, kur galvenais varonis Vegasā uzvar miljonu. Protams, mans likmju lielums bija smieklīgs. Bet emocijas – tās bija īstas. Trīs reizes pēc kārtas es zaudēju. Mani desmit eiro izkusa līdz diviem. Bija tāds brīdis, kad es gribēju pacelties un iet gulēt, saukdams sevi par muļķi. Bet tad nodomāju – ja nu es pielieku klāt vēl desmit? Tā jau ir tikai pāris burgeru cena.
Un tad tas notika. Spēle, kas ilga varbūt četras minūtes, man atnesa kombināciju, kuru dīleris pats nosauca par “retu retumu”. Viņš pat pārtrauca smaidīt, lai pateiktu: “Wow, my friend, you don’t see this every day.” Sākumā es nesapratu. Es vienkārši redzēju, ka ekrānā skaitītājs aug. No divdesmit eiro uz simts. No simts uz četri simti. Tad ezers. Es atceros, ka mans pirksts pats nocēlās no peles. Es sēdēju krēslā, atspiedies pret atzveltni un skatījos, kā vavada casino ekrāns mani mierīgi informē, ka esmu uzvarējis tieši 1240 eiro. Tūkstoš divi simti četrdesmit. Tik daudz man nebija kabatā nekad mūžā. Es joprojām atceros sīko detaļu – istabā bija atvērts logs, un pa to ieplūda auksts gaiss, bet man bija karsti. Tāda sajūta, it kā būtu noskrējis maratonu, bet nemaz nekustējies.
Pirmā doma? Izņemt ārā. Tagad. Tūlīt pat. Es noklikšķināju uz “izņemt” un izvēlējos pārskaitījumu uz savu Swedbank kontu. Tas aizņēma apmēram desmit minūtes. Pa to laiku es paspēju trīs reizes pārbaudīt, vai tiešām viss ir pareizi. Kad nauda ieskaitījās, es nopirku biļetes – sev un Artūram – uz koncertu “Pieci” nākamajā mēnesī. Tad pasūtīju sushi. Nevis to lēto, no mazās veikala letes, bet to īsto, ar svaigiem tunciem. Pēc tam es ilgi sēdēju tumsā un domāju.
Visa šī pieredze man iemācīja vienu lietu. Nav runa par laimi. Nav runa par to, ka esmu kaut kāds izredzētais. Runa ir par to, ka dažreiz dzīve tev iedod iespēju tikai tāpēc, ka tu biji gatavs riskēt ar nieku. Studējot RTU, mums pastāvīgi liek plānot, aprēķināt, prognozēt kļūdas. Un tad es atrodu sevī drosmi vienkārši pamēģināt kaut ko, kam nav matemātiska modeļa. Varbūt tāpēc tas arī strādāja.
Nākamajā rītā es pamodos un ieraudzīju, ka mans dators joprojām ir atvērts uz to pašu logu. Es paskatījos uz bilanci. Nē, tas nebija sapnis. Es paņēmu telefonu un uzrakstīju Artūram īsziņu: “Nedēļas nogale būs uz manis.” Viņš atbildēja ar jautājuma zīmi. Es neko nepaskaidroju. Dažas lietas labāk paturēt pie sevis – tāda tā īstā vērtība. Un tā, tūkstoš divi simti četrdesmit eiro dēļ, es sapratu, ka veiksme nav nejaušība. Tā ir atvērtība. Bet nākamreiz, kad es iegāju vavada casino, es atstāju mājās gan kredītkarti, gan sapņus par otru dzīvi. Tikai desmit eiro. Jo foršākais stāsts ir nevis tas, ko tu uzvarēji, bet tas, ko tu ar to izdarīji.