9 godzin(y) temu
Es strādāju par sociālo darbinieku jau piecpadsmit gadus. Tā ir smaga profesija, kurā katru dienu tu saskaries ar cilvēku likteņiem, dzirdi stāstus par zaudējumiem, netaisnību un sāpēm. Man ir iemācījusies nēsāt biezu ādu, bet iekšā es joprojām esmu tas pats jūtīgais cilvēks, kurš reiz izvēlējās šo ceļu, jo gribēja palīdzēt. Pēc katras tikšanās ar klientu es jūtos iztukšota kā izspiests citrons. Ir grūti atslēgties, aizmirst par to, ko esmu redzējusi un dzirdējusi.
Mans vīrs vienmēr ir teicis, ka man vajag hobiju. "Ko tu dari savā brīvajā laikā?" viņš prasīja. "Tu tikai strādā un tad sēdi dīvānā un domā par darbu." Viņam ir taisnība. Bet kur lai atrod laiku sev, ja visas domas aizņem citi? Tā dzīvoju ilgu laiku – no rīta līdz vakaram citiem, bet vakaros tikai tukšums un nogurums.
Viss mainījās vienā pirmdienas vakarā. Bija īpaši smaga diena. Palīdzēju vienai ģimenei, kura bija zaudējusi mājokli, un vēl vienai sievietei, kura cīnījās ar depresiju. Ienācu mājās, nometu somu un vienkārši apsēdos pie datora. Nezinu, kāpēc sāku pētīt, ko citi cilvēki dara internetā brīvajā laikā. Gāju no vienas lietas uz otru, līdz uzgāju kaut ko, kas izklausījās interesanti. Vietni sauca vavsda.
Sākumā es tikai vēroju no malas. Man nebija pieredzes ar spēlēm, un es jutos kā bērns, kas ienāk milzīgā rotaļlietu veikalā. Bet mani piesaistīja vienkāršība – tur nebija lieku trokšņu, viss bija skaidri saprotams. Nolēmu pamēģināt, iemaksāju nelielu summu, tādu, ko nebūtu žēl zaudēt. Man bija vienalga par laimestu, es gribēju just kaut ko citu, ne to smagumu, kas nospiež plecus.
Pirmā spēle man nesa zaudējumu. Neuztraucos. Otrā arī. Bet trešajā reizē kaut kas notika – es uzvarēju. Nedaudz, bet sajūta bija neaizmirstama. Tā nebija alkatība vai mantkārība, bet gan prieks, ka esmu kaut ko izdarījusi pareizi. Un, ziniet, pirmo reizi ilgā laikā es smaidīju nevis tāpēc, ka man vajadzēja, bet gan tāpēc, ka patiešām jutos labi.
Nākamajās dienās es atgriezos pie vavsda, bet ne jau tāpēc, ka vajadzēja. Es atgriezos, jo sapratu, ka šī ir vieta, kur es varu aizmirst par savām bažām uz kādu brīdi. Man patika process – kā griežas ratiņš, kā mainās skaitļi, kā gaidi iznākumu. Tas man atgādināja bērnību, kad mēs spēlējām galda spēles un ne par ko nedomājām. Tā bija terapeitiska pieredze.
Pēc dažām nedēļām es sāku ievērot, ka mana attieksme pret darbu mainās. Es joprojām jūtu līdzi saviem klientiem, bet vairs neņemu viņu problēmas uz saviem pleciem tik smagi. Vakaros, kad nāku mājās, es atvēlu sev stundu – tikai savu stundu. Dažreiz es spēlēju, dažreiz vienkārši pētu, kā darbojas dažādas spēles, dažreiz vienkārši skatos, kā citi spēlē. Tā ir kļuvusi par manu rituālu, manu veidu, kā "izslēgt" darba režīmu.
Reiz man bija īpaši grūta diena. Viens no maniem klientiem, jauns puisis, bija nonācis sarežģītā situācijā, un es jutu, ka nevaru viņam palīdzēt tik daudz, cik gribētu. Pārnācu mājās un apsēdos pie datora. Iegāju vavsda un sāku spēlēt. Pēc pusstundas es uzvarēju summu, kas man lika pasmaidīt. Ne jau naudas dēļ, bet gan tāpēc, ka sajutu, ka dzīve man atgādina – ne viss ir smags, ir arī viegli, patīkami mirkļi.
Mans vīrs pamanīja, ka es kļuvusi mierīgāka. Viņš prasīja, kas noticis. Es pastāstīju par savu jauno hobiju. Sākumā viņš bija skeptisks, jo dzirdējis daudz stāstu par cilvēkiem, kuri zaudējuši kontroli. Bet, kad es viņam parādīju, kā es spēlēju un kādu budžetu esmu noteikusi, viņš nomierinājās. "Tu vienmēr esi bijusi atbildīga," viņš teica, "kāpēc gan ne?"
Tā pagāja vairāki mēneši. Es neesmu kļuvusi bagāta, bet man ir savs maziņš uzkrājums, ko esmu nopelnījusi no spēlēm. Ar to es nopirku savai mātei jaunu tējkannu, jo vecā bija salūzusi. Es aizvedu savu vīru uz restorānu, kurā viņš gribēja doties jau sen, bet mums nekad nebija papildu naudas. Nelielas lietas, bet tās padara dzīvi gaišāku.
Bet pats svarīgākais nav nauda. Svarīgākais ir tas, ka es atkal esmu iemācījusies baudīt dzīvi. Es vairs neeju mājās ar sajūtu, ka esmu iztukšota. Man ir enerģija, man ir smaids, man ir kaut kas, kas pieder tikai man. Un, ziniet, man pat šķiet, ka šī pieredze ir padarījusi mani par labāku sociālo darbinieku. Jo tagad es labāk saprotu, cik svarīgi ir atrast veidus, kā atgūt līdzsvaru, un varu ieteikt to arī saviem klientiem.
Reiz kāda mana kolēģe jautāja, kā man izdodas saglabāt tik pozitīvu attieksmi. Es pasmaidīju un teicu, ka katram ir savs veids, kā atpūsties. Man tas ir vakara ritms pie datora, kur es koncentrējos uz kaut ko vienkāršu un patīkamu. Es viņai neteicu precīzu nosaukumu, bet savā galvā domāju – vavsda. Tā vieta, kur es atklāju, ka arī pēc grūtākās dienas var atrast prieku.
Protams, es neesmu naiva. Es zinu, ka spēles var būt bīstamas, ja tās kļūst par atkarību. Tāpēc es vienmēr ievēroju savus noteikumus – tikai noteikta summa, tikai noteikts laiks. Ja jūtu, ka sāku zaudēt kontroli, es vienkārši aizveru datoru un eju ārā pastaigāties. Tā ir mana disciplīna, ko esmu iemācījusies gados.
Šodien, kad skatos atpakaļ, es saprotu, ka šī pieredze man ir devusi daudz vairāk nekā tikai iespēju uzvarēt. Tā man devusi atziņu – dzīve nav tikai darbs un pienākumi. Dzīve ir arī mirkļi, kad tu esi tikai tu pats, bez maskām un atbildības. Un tieši tā es jūtos, kad iegāju vavsda – kā cilvēks, kuram ir atļauts vienkārši būt. Nevis sociālais darbinieks, nevis sieva, nevis māsa, bet gan es – ar savām emocijām, priekiem un pat zaudējumiem, kas ir tikai daļa no ceļa.
Tāpēc mans stāsts ir par to, kā es atkal iemācījos just līdzi – ne tikai citiem, bet arī sev. Un tas, manuprāt, ir lielākais laimests, ko esmu guvusi.
Mans vīrs vienmēr ir teicis, ka man vajag hobiju. "Ko tu dari savā brīvajā laikā?" viņš prasīja. "Tu tikai strādā un tad sēdi dīvānā un domā par darbu." Viņam ir taisnība. Bet kur lai atrod laiku sev, ja visas domas aizņem citi? Tā dzīvoju ilgu laiku – no rīta līdz vakaram citiem, bet vakaros tikai tukšums un nogurums.
Viss mainījās vienā pirmdienas vakarā. Bija īpaši smaga diena. Palīdzēju vienai ģimenei, kura bija zaudējusi mājokli, un vēl vienai sievietei, kura cīnījās ar depresiju. Ienācu mājās, nometu somu un vienkārši apsēdos pie datora. Nezinu, kāpēc sāku pētīt, ko citi cilvēki dara internetā brīvajā laikā. Gāju no vienas lietas uz otru, līdz uzgāju kaut ko, kas izklausījās interesanti. Vietni sauca vavsda.
Sākumā es tikai vēroju no malas. Man nebija pieredzes ar spēlēm, un es jutos kā bērns, kas ienāk milzīgā rotaļlietu veikalā. Bet mani piesaistīja vienkāršība – tur nebija lieku trokšņu, viss bija skaidri saprotams. Nolēmu pamēģināt, iemaksāju nelielu summu, tādu, ko nebūtu žēl zaudēt. Man bija vienalga par laimestu, es gribēju just kaut ko citu, ne to smagumu, kas nospiež plecus.
Pirmā spēle man nesa zaudējumu. Neuztraucos. Otrā arī. Bet trešajā reizē kaut kas notika – es uzvarēju. Nedaudz, bet sajūta bija neaizmirstama. Tā nebija alkatība vai mantkārība, bet gan prieks, ka esmu kaut ko izdarījusi pareizi. Un, ziniet, pirmo reizi ilgā laikā es smaidīju nevis tāpēc, ka man vajadzēja, bet gan tāpēc, ka patiešām jutos labi.
Nākamajās dienās es atgriezos pie vavsda, bet ne jau tāpēc, ka vajadzēja. Es atgriezos, jo sapratu, ka šī ir vieta, kur es varu aizmirst par savām bažām uz kādu brīdi. Man patika process – kā griežas ratiņš, kā mainās skaitļi, kā gaidi iznākumu. Tas man atgādināja bērnību, kad mēs spēlējām galda spēles un ne par ko nedomājām. Tā bija terapeitiska pieredze.
Pēc dažām nedēļām es sāku ievērot, ka mana attieksme pret darbu mainās. Es joprojām jūtu līdzi saviem klientiem, bet vairs neņemu viņu problēmas uz saviem pleciem tik smagi. Vakaros, kad nāku mājās, es atvēlu sev stundu – tikai savu stundu. Dažreiz es spēlēju, dažreiz vienkārši pētu, kā darbojas dažādas spēles, dažreiz vienkārši skatos, kā citi spēlē. Tā ir kļuvusi par manu rituālu, manu veidu, kā "izslēgt" darba režīmu.
Reiz man bija īpaši grūta diena. Viens no maniem klientiem, jauns puisis, bija nonācis sarežģītā situācijā, un es jutu, ka nevaru viņam palīdzēt tik daudz, cik gribētu. Pārnācu mājās un apsēdos pie datora. Iegāju vavsda un sāku spēlēt. Pēc pusstundas es uzvarēju summu, kas man lika pasmaidīt. Ne jau naudas dēļ, bet gan tāpēc, ka sajutu, ka dzīve man atgādina – ne viss ir smags, ir arī viegli, patīkami mirkļi.
Mans vīrs pamanīja, ka es kļuvusi mierīgāka. Viņš prasīja, kas noticis. Es pastāstīju par savu jauno hobiju. Sākumā viņš bija skeptisks, jo dzirdējis daudz stāstu par cilvēkiem, kuri zaudējuši kontroli. Bet, kad es viņam parādīju, kā es spēlēju un kādu budžetu esmu noteikusi, viņš nomierinājās. "Tu vienmēr esi bijusi atbildīga," viņš teica, "kāpēc gan ne?"
Tā pagāja vairāki mēneši. Es neesmu kļuvusi bagāta, bet man ir savs maziņš uzkrājums, ko esmu nopelnījusi no spēlēm. Ar to es nopirku savai mātei jaunu tējkannu, jo vecā bija salūzusi. Es aizvedu savu vīru uz restorānu, kurā viņš gribēja doties jau sen, bet mums nekad nebija papildu naudas. Nelielas lietas, bet tās padara dzīvi gaišāku.
Bet pats svarīgākais nav nauda. Svarīgākais ir tas, ka es atkal esmu iemācījusies baudīt dzīvi. Es vairs neeju mājās ar sajūtu, ka esmu iztukšota. Man ir enerģija, man ir smaids, man ir kaut kas, kas pieder tikai man. Un, ziniet, man pat šķiet, ka šī pieredze ir padarījusi mani par labāku sociālo darbinieku. Jo tagad es labāk saprotu, cik svarīgi ir atrast veidus, kā atgūt līdzsvaru, un varu ieteikt to arī saviem klientiem.
Reiz kāda mana kolēģe jautāja, kā man izdodas saglabāt tik pozitīvu attieksmi. Es pasmaidīju un teicu, ka katram ir savs veids, kā atpūsties. Man tas ir vakara ritms pie datora, kur es koncentrējos uz kaut ko vienkāršu un patīkamu. Es viņai neteicu precīzu nosaukumu, bet savā galvā domāju – vavsda. Tā vieta, kur es atklāju, ka arī pēc grūtākās dienas var atrast prieku.
Protams, es neesmu naiva. Es zinu, ka spēles var būt bīstamas, ja tās kļūst par atkarību. Tāpēc es vienmēr ievēroju savus noteikumus – tikai noteikta summa, tikai noteikts laiks. Ja jūtu, ka sāku zaudēt kontroli, es vienkārši aizveru datoru un eju ārā pastaigāties. Tā ir mana disciplīna, ko esmu iemācījusies gados.
Šodien, kad skatos atpakaļ, es saprotu, ka šī pieredze man ir devusi daudz vairāk nekā tikai iespēju uzvarēt. Tā man devusi atziņu – dzīve nav tikai darbs un pienākumi. Dzīve ir arī mirkļi, kad tu esi tikai tu pats, bez maskām un atbildības. Un tieši tā es jūtos, kad iegāju vavsda – kā cilvēks, kuram ir atļauts vienkārši būt. Nevis sociālais darbinieks, nevis sieva, nevis māsa, bet gan es – ar savām emocijām, priekiem un pat zaudējumiem, kas ir tikai daļa no ceļa.
Tāpēc mans stāsts ir par to, kā es atkal iemācījos just līdzi – ne tikai citiem, bet arī sev. Un tas, manuprāt, ir lielākais laimests, ko esmu guvusi.