5 godzin(y) temu
Mani sauc Liene. Es strādāju par grāmatvedi. Jā, tā tiešām ir tik garlaicīgi, kā izklausās. Septiņas stundas dienā skatos uz cipariem, pārbaudu rēķinus, saskaņoju atskaites. Kolēģi smejas, ka mana sirds pukst ceturkšņu ritmā. Marts bija smags – visi gada pārskati, beigās paliku birojā līdz desmitiem. Atnācu mājās, nometu somu, ieslēdzu telefonu. Parastais.
Man ir draugs Jānis. Viņš strādā IT un vienmēr kaut ko testē. Reiz viņš man teica: “Lien, pamēģini kaut ko jaunu. Nopietni, tikai 10 eiro. Kā kino biļete.” Es atteicu. Otrreiz atteicu. Trešajā reizē bija piektdiena, līst, un man nebija ko darīt. Jānis atsūtīja saiti. Es atvēru pārlūku. Uzraksts bija vienkāršs – vavada com. Es nodomāju – labi, vienu reizi.
Reģistrācija aizņēma divas minūtes. Es ieliku 15 eiro. Tā summa, ko neiežēlotu, ja aizietu uz kinu un filma būtu drausmīga. Sāku griezt kaut kādu spēli ar ēģiptiešu tēmu. Krokodili, faraoni, smiltis. Nekā. 15 eiro pārvērtās par 7. Gribēju aizvērt. Bet kaut kas lika palikt.
Es pamanīju citu spēli. Krāsaina, ar augļiem. Klasika. Uzspiedu griezt. 1 eiro. Nekas. Vēl viens – 2 eiro. Vēl – 4 eiro. Es nemanīju, kā pagāja pusstunda. Mana bilance rāpās uz augšu kā gliemezis – lēni, bet noteikti. 15, 22, 28, 31 eiro. Es biju atpakaļ plusā. Pasmaidīju. Domāju – ņemu nost. Bet pirksts jau spieda “Spin”.
Nākamajā griezienā izkrita trīs zvaigznes. Sākās bonusa spēle. Es nesapratu noteikumus līdz galam. Bet ekrāns sāka žilbināt. Uzvaras rinda pēc rindas. 10 eiro. 25 eiro. 40 eiro. Es aizturēju elpu. Sēdēju uz dīvāna segā ietinusies, un mans sirds ritēja ātrāk nekā grāmatvedības pārskatu iesniegšanas dienā. Kad bonuss beidzās, es paskatījos uz skaitli: 187 eiro.
Es pasmējos. Skaļi. Viena pati istabā. 187 eiro. No 15. Tas nebija miljons. Bet manai algai tas bija kā mini loterija. Es nospiedu “Izņemt” uzreiz. Bez domāšanas. Vavada com apstiprinājumu atsūtīja pēc dažām minūtēm. Nauda ieskaitīta. Es pat nepaspēju uztaisīt tēju.
Tajā vakarā es neko citu nedarīju. Aizgāju gulēt ar sajūtu, ka dzīve man ir iedevusi mazu, negaidītu dāvanu.
Nākamajā rītā pamodos agri. Pārbaudīju kontu. Nauda bija klāt. Es nopirku mammai puķes – nevis vienu, bet veselu grozu. Par 25 eiro. Nopirku sev grāmatu, ko gribēju jau pusgadu. Pārējo atstāju krājkasītē. Vai es jutos vainīga? Nē. Es jutos gudra. Jo es apstājos tieši tad, kad vajadzēja.
Zini, kāda ir atšķirība starp mani un cilvēkiem, kas zaudē? Es nekad nedzenājos pakaļ. Es uzvarēju, paņēmu un aizgāju. Vavada com man neko nebija parādā. Es vienkārši izmantoju savu vienīgo veiksmes mirkli. Kopš tā laika es reizēm ielieku 10 eiro, kad ir garlaicīgi. Dažreiz uzvaru 20, dažreiz zaudēju visu. Bet šis stāsts nav par atkarību. Tas ir par to, kā grāmatvede no Rīgas vienā lietainā piektdienā uzvarēja 187 eiro un nopirka mammai smaidu. Un zini ko? Tas bija tā vērts.
Man ir draugs Jānis. Viņš strādā IT un vienmēr kaut ko testē. Reiz viņš man teica: “Lien, pamēģini kaut ko jaunu. Nopietni, tikai 10 eiro. Kā kino biļete.” Es atteicu. Otrreiz atteicu. Trešajā reizē bija piektdiena, līst, un man nebija ko darīt. Jānis atsūtīja saiti. Es atvēru pārlūku. Uzraksts bija vienkāršs – vavada com. Es nodomāju – labi, vienu reizi.
Reģistrācija aizņēma divas minūtes. Es ieliku 15 eiro. Tā summa, ko neiežēlotu, ja aizietu uz kinu un filma būtu drausmīga. Sāku griezt kaut kādu spēli ar ēģiptiešu tēmu. Krokodili, faraoni, smiltis. Nekā. 15 eiro pārvērtās par 7. Gribēju aizvērt. Bet kaut kas lika palikt.
Es pamanīju citu spēli. Krāsaina, ar augļiem. Klasika. Uzspiedu griezt. 1 eiro. Nekas. Vēl viens – 2 eiro. Vēl – 4 eiro. Es nemanīju, kā pagāja pusstunda. Mana bilance rāpās uz augšu kā gliemezis – lēni, bet noteikti. 15, 22, 28, 31 eiro. Es biju atpakaļ plusā. Pasmaidīju. Domāju – ņemu nost. Bet pirksts jau spieda “Spin”.
Nākamajā griezienā izkrita trīs zvaigznes. Sākās bonusa spēle. Es nesapratu noteikumus līdz galam. Bet ekrāns sāka žilbināt. Uzvaras rinda pēc rindas. 10 eiro. 25 eiro. 40 eiro. Es aizturēju elpu. Sēdēju uz dīvāna segā ietinusies, un mans sirds ritēja ātrāk nekā grāmatvedības pārskatu iesniegšanas dienā. Kad bonuss beidzās, es paskatījos uz skaitli: 187 eiro.
Es pasmējos. Skaļi. Viena pati istabā. 187 eiro. No 15. Tas nebija miljons. Bet manai algai tas bija kā mini loterija. Es nospiedu “Izņemt” uzreiz. Bez domāšanas. Vavada com apstiprinājumu atsūtīja pēc dažām minūtēm. Nauda ieskaitīta. Es pat nepaspēju uztaisīt tēju.
Tajā vakarā es neko citu nedarīju. Aizgāju gulēt ar sajūtu, ka dzīve man ir iedevusi mazu, negaidītu dāvanu.
Nākamajā rītā pamodos agri. Pārbaudīju kontu. Nauda bija klāt. Es nopirku mammai puķes – nevis vienu, bet veselu grozu. Par 25 eiro. Nopirku sev grāmatu, ko gribēju jau pusgadu. Pārējo atstāju krājkasītē. Vai es jutos vainīga? Nē. Es jutos gudra. Jo es apstājos tieši tad, kad vajadzēja.
Zini, kāda ir atšķirība starp mani un cilvēkiem, kas zaudē? Es nekad nedzenājos pakaļ. Es uzvarēju, paņēmu un aizgāju. Vavada com man neko nebija parādā. Es vienkārši izmantoju savu vienīgo veiksmes mirkli. Kopš tā laika es reizēm ielieku 10 eiro, kad ir garlaicīgi. Dažreiz uzvaru 20, dažreiz zaudēju visu. Bet šis stāsts nav par atkarību. Tas ir par to, kā grāmatvede no Rīgas vienā lietainā piektdienā uzvarēja 187 eiro un nopirka mammai smaidu. Un zini ko? Tas bija tā vērts.